Ernests Jansons (Friča dēls), dzimis 1899. gadā Ārlavas pagastā. Laukstrādnieks. Pamatskolas izglītība. 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis. Par nopelniem paaugstināts par dižkareivi. Par cīņām ar Bermontu pie Rīgas – Bauskas šosejas 1919. gadā 10. oktobrī un uzbrukumu 10. novembrī Muškes fabrikai, kur tika smagi ievainots kājā, 1920. gadā tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis (nr. 300). Par varonību cīņās viņam tika piešķirta Lubes muiža Ārlavas pagastā – 23,8 h zeme. Padomju vara viņu izlika no mājām, kurās tika iekārtots kantoris, klubs un bibliotēka. Sieva Līna Jansone, ģimenē divi bērni – meitiņa mirusi bērnībā, dēls Kārlis nošauts 1962. gada 11. decembrī, apglabāts Lubes kapos. Pēc sievas Līnas nāves Ernests atstāja “Laukdiļķus” un atgriezās savās bijušajās mājās, kur mitinājās pirtiņā. Daudz lasīja grāmatas un strādāja mežniecībā. Miris 1963. gadā, apglabāts Lubes kapsētā. E.Janosona bērēs pūtēju orķestris spēlēja visas strēlnieku dziesmas. Mazbērni Daiga un Inārs šodien dzīvo Kuldīgā.

Indriķis Jeršmanis (Pētera dēls) - dzimis 1891. gadā Lubezeres pagastā. 8. Daugavpils kājnieku pulka virsseržants. Piedalījās Latvijas atbrīvošanās cīņās kopš 1919. gada jūnija. Ar Lāčplēša Kara ordeni (nr. 139) apbalvots par to, ka 1920. gadā 14. janvārī kaujās pie Slobodkas Latgalē, zem ienaidnieka uguns, pa klaju lauku, iznesa ievainoto komandieri Bergmani, tad uzņēmās pusrotas komandēšanu, pārgāja uzbrukumā un padzina ienaidnieku. Atvaļināts 1920. gada decembrī. Viņam piederēja jaunsaimniecība “Lāči” Lubezeres pagastā Popervālē (Popervāles muižas pārvaldnieka māja). Miris Rīgas kara slimnīcā 1922. gada 2. decembrī, apglabāts Brāļu kapos Rīgā.

Ernests Brusubārda. Anužu muižā ir izveidota piemiņas istaba un piemiņas plāksne (pagasta tēlniece V.Malēja un Ošu muižas īpašniece) te dzimušajam “Jaunāko Ziņu” darbiniekam, mūzikas kritiķim un vienam no labākajiem Rīgas koru vadītājam – diriģentam - Ernestam Brusubārdam ( dzimis 1880. gadā 5. augustā). Viņš apguvis vijoles spēli, ērģeļspēli. Vecāku atbalstīts izkopis un attīstījis muzikālās intereses. Iesāktās medicīnas studijas pārtraucis un 30 gadu vecumā iestājies Pēterpils konservatorijā. Beidzot konservatoriju viņš ienāca Latvijas kultūras dzīvē – pulcināja ap sevi dziedātājus un bija liela Latvijas jauktā kora diriģents, rakstīja kritiku un strādāja dažādos amatos kultūras dzīvē 20. 30. gadu Rīgā. 30. gadu beigās, kopā ar jauno sievu Ernu, atgriezās Anužos un pārņēma Ārlavas kora vadību. Daudzi kora dalībnieki atceras diriģenta Ernesta Brusubārdas personības iekšējo pievilcību. Tā bija spēja būt stingram un prasīgam mācoties un dziedot dziesmu. Emigrējis 1944. gadā uz Vāciju, vēlāk uz Ameriku. E. Brusubārda vēlreiz pulcināja dziedātājus, saglabājot tradīcijas, tika rīkoti gadskārtējie dziesmu svētki Kanādā - Amerikā, Minsterē - Vācijā, Gotlandē – Zviedrijā, un viņš bija vairāku šo svētku virsdiriģents. 1968. gadā 23. aprīlī Amerikā, pēc uzturēšanās slimnīcā, 88 gadu vecumā viņš mirst.

Valda Malēja (10.07.1927 – 2.03.2004). “Ja man jautātu, kas ir laime, es teiktu – tā ir iespēja satikties ar cilvēkiem, kurus es dziļi cienu. Viņi negrozīgi iet cauri dzīvei kā tādi nemainīgi lielumi”, sacīja tēlniece Valda Malēja.
“Oši” , mājas, kurās dzīvoja tēlnieces Valdas Malējas māmuļa un kurās pēdējos mūža gadus pavadīja arī pati tēlniece. Vecaistēvs Maksimiliāns Puriņš par sievu apņēma Ernesta Brusubārža māsu Mariju. Vecāki Irma un Vilis Puriņi nopirka Ošu muižu 1927. gada 12. septembrī, kuras tika atdalītas no Lubes - Ošu muižas. Mājas, kurās viņu jau bērnībā netieši ietekmēja tā garīgā gaisotne, kas strāvoja ap radinieku mūziķi E. Brusubārdu un viņa draugiem. Mazliet vēlāk, skolas gados Talsos, šie impulsi, sastapušies ar skolotāja Jēkaba Spriņģa gaišo starojumu, radīja milzīgu vēlēšanos pēc pašizteikšanās mākslā. Tālāk nāca Rīga, studijas Latvijas Valsts universitātē un vienlaikus mākslas vidusskolā, pēc tam – Mākslas akadēmija. Mākslas akadēmiju viņa beidza ar izcilību 1958. gadā. Beidza ar diplomdarbu par lauku tematiku – ar figurālu kompozīciju “Pēc darba”.
Par studiju gadiem V. Malēja sacīja: “Man Akadēmija bija kā svētnīca. Varbūt tāpēc, ka tur bija profesori – Melderis, Zemdega, Zaļkalns.” Vērīgā uzmanība, kuru vecmeistari veltīja saviem audzēkņiem, bija sajūtama, arī daiļrades gaitas uzsākot. Darinādama pirmos patstāvīgos veidojumus – meiteņu kailfigūru kompozīcijas, - V. Malēja apliecināja plastiķes dotības un spēju izjusti atklāt tēlu noskaņu.
Ilgus gadus Valda Malēja savas zināšanas ir atdevusi, vadot LPSR Arodbiedrību kultūras nama tautas tēlniecības studiju Rīgā, kura sagatavoja arī studentus, lai iestātos Mākslas akadēmijā, kur savu brīvo laiku pavadīja dažādi ļaudis, arī dažādu profesiju mākslinieki.
Ir jādomā par mūsu tautas dzimtu vēsturē likumsakarīgu parādību: nebūt ne daudzās paaudzēs vairāki cilvēki ir veltījuši dzīvi kultūras mērķiem. Viņu uzdevumam tēlniece V. Malēja pievieno savu daļu. Tēlniecei raksturīgais līdzsvarotais izteiksmes veids pārliecinoši atklājas stājskulptūrās “Rojas zvejniece”, “Jūras dziesma”, Kurzemes podniece”, “Mūzika”, “Pieskārieni”, arī portretos.

Aina Zemdega – rakstniece, mūziķe dzimusi un uzaugusi tēva Jāņa Krūmiņa dzirnavās, Talsu apriņķa Ārlavas pagasta Lubes dzirnavās (2.08.1924. – 4.04.2006. –Toronto) apbedīta 2006. gada 20. septembrī Dzimtenes zemē Ārlavas kapos).
Pirmie trimdas gadi Zviedrijā (1944 – 1950), vēlāk dzīvoja Kanādā – Toronto. Uzaudzināja dēlu Turaidi un meitu Daci. Mācījusies Popervāles (Lubes pagastā) pamatskolā līdz 4. klasei, otrā Jelgavas Valsts ģimnāzijā, Jelgavas tautas konservatorijā. Kanādā turpināja mācīties konservatorijā klavierspēli (1963), mūzikas koledžā Londonā (1972), Toronto universitātē (1974). No 1963. gada līdz 1974. gadam mācīja klavierspēli un mūzikas teoriju Toronto, latviešu literatūru Toronto Latviešu ģimnāzijā un lasījusi literatūras lekcijas Toronto Latvisko zināšanu semināros un dažādos latviešu centros.
Ainas Zemdegas dzeja liek sajust, ka latviskais mantojums, piederības sajūta dzimtenei nav tikai vienā vai divās paaudzēs iedibināta. Dzejniece, pēc pavadītajiem trimdas gadiem Zviedrijā un Kanādā, ar lielu mīlestību atjaunojusi dzimtas īpašumu Talsu rajonā – Lubes dzirnavas. Par tām viņa uzrakstījusi romānu “Toreiz Lubes dzirnavās” (1979).
Pēdējās dzīves vasarās Aina Zemdega savas dzimtās mājas - Lubes dzirnavas veidoja par garīguma vietu – Talsu rajona radošo cilvēku satikšanās vietu. Dzejniece 2001. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, kuru viņai pasniedza Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. 2005. gadā Prezidente kā privātpersona viesojās arī pie Ainas Zemdegas viņas dzimtajās mājās.
Aina Zemdega mira 2006. gada 4. aprīlī Kanādā Toronto, kur viņu kremēja un 2006. gada 20. septembrī urnu ar viņas pelniem atveda uz Dzimteni un apbedīja Ārlavas kapos pie pašas baznīcas, kur atrodas Krūmiņu un Cīruļu ģimenes kapi.